Vecais Valmieras ceļš
SIGURDS RUSMANIS
Nobeigums. Sākums septembra,
oktobra, novembra, decembra, jan -
vāra ,,Novadniekā''
Otrpus ceļam mežs nostāk, aiz
tā Burgas. J. Endzelīns norādījis, ka
Burga senāk saukusies par Virc -
burgu, 20. gs. sākumā tur bijusi mui -
žas nabagmāja. Līdz 20. gs 40.
gadiem tur bijusi Podzēnu skola, kur
kā skolotāja Pētera Zāna dēls dzimis
ģeologs un hidrologs, LU docents
Verners Aleksandrs Zāns (1904.-
1961:, Kingstonā, Jamaikā). Latvijā
bijis Zemes bagātību pētīšanas in -
stitūta direktora vietnieks, Jamaikā
ģeoloģiskā departamenta vadītājs.
Pēc skolas Burgās darbojās slimnī -
ca. Kaut kur esot dzīvojis Vells, bet
pie Daupiem gribējis celt baznīcu.
Visi dievi ceļ baznīcu, viņam arī va -
jag sev celt (LFK 2049, 958). Sla
vens bijis Burgas gailis - viņš ie -
dziedājies tieši tad, kad Vells baznī -
cas celšanai nesis maisu ar akme -
ņiem pāri Vella purvam, un akme -
ņi izbiruši. Šo kaudzi tagad sauc par
Vella baznīcu vai Vella pagrabu, ti -
kai arheologiem gan labāk patīk no -
saukums Burgu senkapi. Krūmiem
apaugušais akmeņu krāvums ir 25
m garš, 15 m plats. Novadpētnieks
Ojārs Ozoliņš savā grāmatā ,,Ik
rītiņu saule lec'' (1996.) izsaka ver -
siju, ka svētnīcā Vaidavas ezera
krastā netālu no Vaidavas pilskalna
bijusi pakļauta šim svētkalnam pie
Burgu mājām.
Aiz Silkalniem pa kreisi - Elzes, te
lielākā Vaidavas pagasta saimniecī -
ba, kuras saimnieks ir Valdis Zariņš.
Dzīvojamā māja ir uzcelta vecās vie -
tā, saglabājot arī tās apjomu, pēc
arhitektes Ineses Naglas projekta.
Te iepriecina lielie koki tai apkārt -
ozols, lapegle, dzīvības koks.
Pret Graviņām cauri mežam
neliels ceļš, kurš pāri šosejai ved uz

[fotogrāfija]
Ģietu mājas, kur dzimis skolotājs Jānis Āboliņš, garīgu dziesmu
sacerētājs un komponētājs.

bij. Podzēnu muižu. Par to garāku
rakstu ,,Kas tie tādi - Podzēni'' es -
mu publicējis laikraksta ,,Liesma''
2002: gada 26. oktobra numurā.
Pa labi no Zeltiņiem redzams koku
pudurītis Trēziņu ganībās - tie ir
Trēziņu senkapi, satāv no diviem
uzkalniņiem. Senkapi, domājams,
datējami ar 1. tūkstošgadi pirms
Kristus dzimšanas. Turpat arī Tēti -
ņu kapi, vienīgie šāda veida Latvijā.
Tur no malu malām veda un apglabā -
ja hernhūtiešu sludinātājus. Apbe -
dījumus klāja akmens plāksnes, tos
ietvēra mūra sēta ar dzelzs vārtiem.
Te arī Vaidavas muižas apbedījumi,
kur atrodas Ensta fon Fegesaka
apgāztais kapa piemineklis. Jāpie -
bilst, ka tautā gan šo dzimtu sauca
par Vējzaķiem. Par Vaidavas muižu
zināms, ka jau 1464. gadā no brā -
ļiem Rozeniem to iegādājies Evolds
Patkuls, tās pēdējie īpašnieki fon
Fegesaki pie tās tika tikai 1890.
gadā.
No apbedījumu puses muižas an -
samblis (19. gs. 1. puse - 19./20. gs
mija) sāka ar mūra klēti, kurai
monumentalitāti piedod septiņu ailu
arkāde. Vaidavas muižas dzīvojamā
ēka (19. gs. 1. puse) ir klasicisma
stila koka māja ar kolonnu portiku,
aiz kura plašs lievenis. Kādreiz
iestikloti bijuši arī portika gali, bet
klasicisma formās darinātās ieejas
durvju vērtnes gan saglabājušās. Uz
Vaidavas ezera pusi stāvajā krastā
savdabīga divstāvu saimnieciskā
būve - siernīca, kuras pirmais stāvs
būvēts no laukakmeņiem, otrais -
no ķieģeļiem. Par skatāmo tajos vis -
maz desmit kilometros, kas jāveic,
apejot vai apbraucot ezeru, īss ap -
raksts lasāms manā rakstā ,,Sest -
dienas'' 2002. gada 30. augusta nu -
murā.
Arī te muižas īpašnieka Treija
laikos rijā nakti nekad nav bijis
miera: tur smilkstējuši suņi, kaķi
ņaudējuši, teļi bļāvuši, spriguļi

[fotogrāfija]
Kur beidzas vecais Valmieras ceļš, paveras skats uz Rubeni, attēla
kreisajā pusē jaunizveidotais atpūtas komplekss.
Foto: SIGURDS RUSMANIS

klaudzējuši (LFK 23, 4334).
Lai no vietas, kur Vaidavas ceļš gar
muižu iznāk uz šosejas, tiktu atpakaļ
uz veco ceļu, jādodas nedaudz uz
Rīgas pusi, kur tas šķērso šoseju.
Zvirgzdu krogā 1909. gadā bijusi
Podzēnu muižas aptieka, dibināta
1902: gadā. Par 1930. gadu beigu
Rubenes aptieķnieku stāsta, kad
viņš uzaicināts pie slimās cūkas, tad
pie viena izdakterējis arī saimnieka
vecomāti un tā cēlies vietējo acīs.
Tagad Zvirgzdi ir mājas, kur
saimnieko Valdis Biļinskis, SIA
,,Laeta'' īpašnieks, kas nodarbojas
ar biškopības produktu un piederu -
mu tirdzniecību. 1998. gadā viņš
kopā ar ,,Lauku Avīzi'' rīkojis pir -
mos Medus svētkus Latvijā.
Uz ZR pusi te Ģietas, kur drēb -
nieka ģimenē dzimis ar Atzinības
krustu apbalvotais skolotājs Jānis
Āboliņš (1857 - ?), kurš sacerējis un
komponējis arī garīgās dziesmas.
Pa dambi šķērsojot Lielo Ansi,
esam jau Rubenē un Kocēnu pagas -
ta teritorijā. Kā šis dīķis radās, vesels
stāsts. Bija Zvirgzdupītes ūdens -
tece, apkārt purvaina pļava, turpat
Ķieģeļu skola. Izsauca meliora -
torus, nu ir arī kāda raža, bet teh -
nika grimst nost. Tad kopsaimniecības
priekšsēdētājs Ansis Liezers dabūja
atļauju appludināt. Nu atbraucējs
samaksā kantorī piecdesmit kapei -
ciņas un drīkst makšķerēt cauru die -
nu (LFK 2049, 955). Ar to arī
skaidrs kāpēc Lielais Ansis. Citi
gan mēļoja, ka tas darīts tāpēc, lai
neatpaliktu no kaimiņa, kam lielais
Vaidavas ezers.
Aiz Lielā Anša ceļš dubultojas -
rodas izvēle, braukt pa veco bruģ -
akmeni vai asfaltēto daļu.
Aiz dīka vienīgais no septiņiem
krogiem - Mārčīnas ceļā Vējakrogs -
Valmiera, kurš nav saglabājies, jo
virsū uzbūvēta Rubenes skola. Te
arī savu neklātienes ceļojumu beig -
sim, jo jau par pašu Rubeni būtu
jāstāsta daudz.