saneidētu brālis ar māsu, nokaut zosu tēviņu. Tā arī izdarījušas. Ka vakarā brālis nācis mājā jaunā ragana raudādama gājusi pretī (asaras vis netecējušas, bet ar vari spiedusi) un stāstījusi, ka māsa nokavusi zosu tēviņu, ko nu darīšot. Brālis tik vien noteicis, ka tas jau viņai arī piederējis, kas tad par to nu esot. Ka nu tā vēl māte ar savu meitu nekā nepanākušas, tad sarunājušas ņemt vērsi uz grauda. Nositušas gan un atkal sieva vakarā gājusi vīram sūdzēt, bet yas tāpat nekā daudzi neteicis, un ar māsu bijis joprojām labs. Tad nu beidzot nolēmušas vēl ērzeli nokaut. Atkal sieva raudādama stāstījusi, ka nu māsa dusmās ar šo baŗoties, ka ši paŗmetusi ka nu neesot vairs piena un olu nokāvusi ērzeli. Brālis tāpat atbildējis, ka puse viņai piederējusi un lai viņa darot kā gribot. To nu redzēdamas, māte ar meitu visbeidzot nolēmušas nokaut mazo dēlēnu. Izdarījuās ari un nu gan par tiesu asaras birušas. Vecā ragana nu par lielu gabalu skrējusi brālim stāstīt, ka nu māsa dusmās esot bērnu nokāvusi un ša sieva ari būšot beigta, tīri slima guļot gultā. To redzēdams brālis teicis, ka nu gan vairs nevarot. Māsa gan teikusi, ka ši neesot vainiga, bet abas raganas raudādamas apgalvojušas, ka esot gan. Tad brālis noticējis arī un aizvedis māsu uz mežu, uzlicis rokas uz bluķa un nocirtis teikdams: "Ka tu manu dēlu nokavi, tad par grēkiem staigā nu bez roku, mēs vairs kopā nevaram dzīvot."Tad palaidis mežā un pats aizgājis uz māju. Māsa ilgi klejojusi, novārgusi un drēbes pa krūmiem ložņājot noplīsušas, ēst ari bez roku nevarējusi dabūt, pat odziņas nevarējusi noraut. Tad kādā dienā izdzirdusi mežā lielu troksni, taures pūšanu, suņus rejam un ļaudis runājam. Viņa negribējusi lai to sastop, bēgusi un ieraudzījusi cauru ozolu ielīdusi tur un paslēpusies. Drīzi sanākuši jakts suņi un ap ozolu rējuši kā traki. Tad pienācis pats kungs ar skaistu mēteli un lielu pušķi virs cepures un lūdzis ja esot dzīvs cilvēks, lai nākot ārā. Māsa beidzot atbildējusi, ka ši esot nabadze, bez roku un gandrīz pusplika. Kungs teicis, ka vienalga, tikai lai nākot ārā. Beidzot viņa ari iznākusi un ķēniņš ieraudzījis, ka lai novājusi, esot skaista vēl, satinis savā mētelī uzcēlis zirgā un pārvedis pilī. Pēc apkopušas meitas, apģērbušas un nu vēl skaistāka bijusi, tā ka ķēniņš apprecējis un dzīvojuši lielu laiku laimīgi. Vīra māte ar tēvu ļoti mīlējuši savu jauno vedeklu un pats kungs ne mazāk. Tad uz vienu reizi atnākusi ziņa, ka kungam ar savu kaŗa spēku jāiet ari uz kaŗu. Viņš ari atvadijies un vēl promjādams pieteicis lai sūtot ar sulaiņiem ziņas, aizgājis kaŗā. Lielu laiku nekas jauns nebijis, tad lielmātei piedzimuši divi dēli un ļoti skaisti, apaļi, vienam saule pierē un zvaigzne pakausī, bet otram atkal mēness pierē un zvaigzne pakausī. Tad jaunā lielmāte