noslaucījusi un Viņš noteicis ka neesot vis. Tad, kad aizgājuši, Anniņa atkal metusies bēgt. Mežā uznākusi uz ceļa un satikusi kādu braucēju, kas uz dzirnavām (viņas tēva braucis. To viņa lūgusi, lai aizvedot. Braucējs ari izbēris vienu maisu mežā un tad iebāzis Anniņu un palicis pašā apakšā vezumā. Tā nu viņš braucis, bet necik tāļu nepabraucis, ka saticis Zaļbārdi, kas prasījis, vai neesot kādas jaunas meitenes redzējis, braucējs atbildējis, ka ne un braucis tāļāk. Nobraucis dzirnavās un lūdzis dzirnavniekam vai nevarot šis viena maisa nolikt klētī, tā šis tagad negribot malt. Māte palīdzējusi un pazinusi meitu, tad noglabājuši kādā tīnē un klēti aizslēguši. Drīzi ieradies ari Zaļbārdis. Māte saņēmusi un apprasījusies, kā nu Anniņai labi ejot. Šis atbildējis, ka labi, lai tikai braucot apraudzīt, esot atnācis mazs dēls. Māte arī teikusies braukt, bet vēl jaejot uz klēti šis jāpamielo un jāsataisās esot. Kā māte gājusi uz klēti, tā Zaļbārdis arī pakaļ, apskatijies visus apcirkņus -: vai, esot gan šiem ari vēl labibas gana. Māte trīcējusi vien, ka tik nu tīnes neattaisot, bet tā kā viņa ātri skubinājusies no klēts ārā, tad Zaļbārdis nepaguvis. Istabā māte citus aizsūtījusi uz muižu pēc cilvēkiem pie kunga un pati teikusies taisoties braukt Zaļbāržam līdzi Anniņas apraudzīt. Drīzi sanākuši cilvēki labi daudzi, jo Zaļbārdis esot bijis visstiprākais no saviem brāļiem un viņam bijis deviņu vīru spēks, ko Anniņai izstāstījis. Viņu saņēmuši, sasējuši, bet šis lādējies un teicis ja to būtu zinājis, tad turpat klētī jau māti būtu nožņaudzis, un arī tīni būtu apskatījis, jo šam jau bijis prāts iet pie tās, tikai māte par ātri izsaukusi. Tad gājuši uz Zaļbārža mātes un tēva māju, tos ari nogalinājuši līdz ar pašu Zaļbārdi un tā to pērkli izpostījuši, kas bijusi pa pusi velna apsēsta, pa pusi laupītāju mītne.

8

Reiz dzīvojis kādā meža malā bodnieks ar saviem diviem bērniem, dēlu un meitu. Citas mantas viņiem nekādas nebijis tikai viens zosu tēviņš, vērsis un ērzelis. Kad zosu tēviņš gaganājis, tad zoss nākušas pilna māja un tad varējs kaut nu pārdot, ari olu bijis daudz. Kad vērsis maurojis, tad atkal nākušas govis no malu malām un kad ērzelis zviedzis, tad ķēves. Tā viņiem mantas bijis pietiekoši. Bet, ka nu tēvs miris, tad viņš nekādi nevarējis tās savas mantas, kas pastāvējusi no iepriekš minētiem trim kustoņiem, izdalīt un novēlējis brāļam ar māsu dzīvot kopā. Tā abi labu laiku dzīvojuši tīri mierīgi, bet vienreiz brālis sadomājis precēties. Noprecējis skaistu sievu, bet nemaz nezinājis, ja tā bijusi raganas meita. Abas ar savu māti pārvedis savā būdiņā un dzīvojuši nost. Tikai brālim bijis kauns, ka nu viņam raganas meita par sievu, viņš daudz neko ar to nemeties, vairāk ar māsu vien un to ļoti mīlējis. Mātei ar meitu radusies skaudība un tās sarunājušas, lai