Ligitas Vucenas dienasgrāmatas

Ak161-Ligitas-Vucenas-dienasgramatas-23-0083
AtšifrējaBiruta Ēķe
Pabeigts
Akceptēts
Labots2021-04-08 14:33:45
Atšifrējums17.februārī.
Piektdien mans kārtējais nāciens no Ogres bija ar piedzīvojumiem. Jau aiz pilsētas robežas ievēroju neparastas uguntiņas. Parasti šis meža ceļš ir tukšs un kluss. Bija tumšs, tikai pieejot tuvāk redzēju, ka tā ir vieglā mašīna, kas ieskrējusi ceļmalas sniega valnī. Kā nu es tā garām iešu. Prasīju vai nevaru ko palīdzēt. Nekas lauzts neesot. Izstumt nevarēšot, vienīgi ar kādu mašīnu izvilkt. Līdz autobusam jāgaida vesela stunda. Man tas runātājs likās tā kā pazīstams kā nepazīstams. Galu galā pašu Mileiko Jānis - Klapatiņš vien bija. Sarunājām iet uz autobusa gala pieturu un mēģināt pierunāt, lai izvelk. Kamēr aizgājām, autobuss aizbrauca. Neviena mašīna nenāca. Neviens cits neatlika kā gaidīt. Kad pienāca pirmais autobuss Jāni nekur vairs neredzēju un man bija pašai jālūdz tā palīdzība. Atteica, neesot laika, neesot kur piekabināt trosi un vispār, lika man izkāpt. Nākošais autobusa šoferis grieza mašīnu apkārt un brauca vilkt ārā. Lika man sēsties pie stūres un komandēja uz kuru pusi griezt. Izvilka un aizbrauca. Es paliku viena ar mašīnu un nezināju ko darīt - iet uz mājām vai meklēt Jāni, kaut gan nemaz īsti pārliecināta nebiju, ka tas ir Jānis. Aizgāju līdz autobusa pieturai apskatījos gan iekšā, gan ārpusē, nekur nemanīju. Gāju atpakaļ. Jau bija pāri 12- tiem. Iedomājos, ka viņš varbūt aizgāja uz slimnīcu, uz savu darba vietu. Stāvēju un gaidīju. Pēc kāda laiciņa brauca gan ātrā palīdzība. Pagaidīju kā iedarbina un aizbrauca. Mēs arī kaut kā atbraucām. Humors! Vaļa no rīta prasīja, vai es neesot sasitusies. Atbildēju, ka es nemaz tur nebiju, ka es gāju kājām. Mums taču kinoamatieru kursos teica visādiem atgadījumiem nepaiet garām.
Pagājušo sestdien bija Ojārs, atveda lūguma paraugu kā rakstot, lai tiktu pie mašīnas. Tūlīt piezvanīju Paulim. Atnākšot svētdien. Gaidīju. Sāku krāmēties ar filmām. Citādi varbūt būtu gulējusi un lasījusi, bet, ja paredzēts ciemiņš, tad jau nevar gulēt. Atnāca abi divi. Valodas lāga nevedās. Rasma pārmeta, ka te jau Paulis visu zinot kā mājās, palika pat diezgan rupja. Paulis tikai klusēja. Sāka smēķēt, sameklēja dzeltēno vāzīti - pelnu trauku. Pagājušo reizi pieteica, lai es neizberot, pats izbēršot. Tā arī tagad nesa izbērt. Vispār Rasma neko nevarēja piekasīties. Manai istabai jau nemaz nav tik pavedinošs izskats. Kad es reizi Paulim teicu, ka Rasma greizsirdīga, viņš atbildēja, ka es Rasmu nepazīstot. Rasma ir vairāk nekā greizsirdīga.
Mums varbūt būs jaunais zinātniskais līdzstrādnieks. Viens bija atbraucis uzzināt it kā priekš drauga, kas un kā. Varbūt pats atnākšot. Vilkšot lozes. Mēs viņam visu ko sastāstījām. Tas nācējs tā kā būtu viens pats. Runāja par jaunas sievas dabūšanu uz vietas. 47 gadi. Pierādījām ka tas ir jauns, būs pēc gadiem trešais jaunākais. Būs mums
Atšifrēt tekstu
Atslēgvārdi
AtšifrētIzvēlies cituBiežāk uzdotie jautājumi

Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lapas lietojamību un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai lulfmi.lv digitālajos resursos. Uzzināt vairāk.