dziļi apakšā pie tekteriem ieraudzījušas briesmīgu, sarkanu, izplēstu rīkli un tādas pat sarkanas acis. Visas nobijušās un Anniņai no bailēm svece izkritusi zemē un redzējusi pēdējā meita, kas Anniņai aiz muguras ka milzenis to tūlīt norijis. Divas māsas izskrējušas laukā un uz savu māju projām, bet viena ar Anniņu atvilkušās atpakaļ un iegājušas savā istabā. Bet līdz rītam tāpat pa dzirnavām rūcis un rībējis. Otrā dienā neviena vairs pie Anniņas nepalikusi un viņa viena pati bijusi, bet jau sagatavojusies, lai būtu kas būdams, no savas istabas gan laukā neiet, zobenu vis apgādājusi. Ja kā tad, naktī pie durvīm gan klāt un klaudzinot un lūdzot lai laižot iekšā, esot precinieki, viens pat esot tāds, kādu ši gribējusi - ar zaļu bārdu. Anniņa nelaidusi vis iekšā. Tad izgriezuši durvīs caurumu un nu pa to provējuši līst iekšā, bet kurš bāzis galvu, tam Anniņa ar zobenu šmīks - galva zemē. Vienpadsmitiem tā nocirtusi, bet divpadsmitam nepaguvusi, tikai aizcirtusi, tas ļoti ātri gribējis iešmukt iekšā, bet redzedams, ka nekas nebūs, atrāvies apakaļ. Trešā naktī Anniņa vairs nepalikusi dzirnavās, bet aizgājusi pie tām 4. māsām. Drīz pēc tam māte ar tēvu ari pārbraukuši no pilsētas un kāzām, bet Anniņa bijusi saslimusi. Pārveduši mājā, kur viņa kādu pusgadu gulējusi slima. Tad izveseļojusies un nu atkal sākuši braukt precinieki. Te kādā dienā iebraucis ar staltu zirgu un pajūgu. Melnsirmu zirgu ar sarkaniem vāģiem pats ari slaids, jauns un pie tam ar zaļu bārdiņu. Nu neko darīt, Anniņa ari apsolijusies iet. Tā sarunājuši un nodzēruši kāzas, tad Anniņa ar savu jauno vīru braukuši uz viņa māju. Ceļā vīrs teicis, ka esot noguris, nākot miegs, šis iepriekšējās naktis ari neesot gulējis lai pakasot šam galvu, šis pagulēšot. To teicis viņš ielicis Anniņai galvu klēpī un tā ari sākusi knosīt. Te uzreizi viņa šķirstot matus uzdūrusies uz lielas lielas rētas. Viņai visi kauli nošalkuši, bet tomēr izlikusies ļoti mierīga, kā itin nekā nebūtu redzējusi. Šis ari ne aizmidzis nekā. Tā nobraukuši pie vīra mājas. Vīra māte bijusi resna un dusmīga vecene, tūlīt teikusies ka nu vajagot nokaut, ka šās dēlus esot apkāvusi, bet Zaļbārdim Anniņa patikusi, mīlīga un jauka un tas lūdzies mātei, lai nu vēl dzīvojot vien. Māte ar piekāpusies, tikai ka vien varējusi badījusi Anniņu ar saviem dzelzs pirkstiem, sāni jau tīri zili bijuši. No mājas laukā Anniņas nekur nelaiduši, bet vienreiz nezin kur bijusi arī vīra māte pagriezusies un Anniņa metusies bēgt. Ceļa viņa nezinājusi, skrējusi, skrējusi līdz beidzot bijusi piekususi un bez tam jutusi ka zeme dimdot, laikam dzenoties pakaļ. Kādā mežā iebēgusi un ieraudzījusi kā lapsas alu, ielīdusi tur paslēpties. Ne cik ilgi, klāt gan Zaļbārdis, ar zobenu iegrūdis alā, vai tas neesot, bet Anniņai iedūris plecā, tai tā gudri ar šņūdautiņu