Dainas Rozenblates Atmiņu zīmējumi

Fails
Ak11-Dainas-Rozenblates-atminas-01-0030
Atšifrējaed.gars
Pabeigts
Pārbaudīts
Izveidots2019-02-24 02:42:11
Labots2019-02-24 03:38:41
Atšifrējumstrīs daļās. Es stipri sekoju, lai šis darbs tiktu kārtīgi padarīts. Pēc tam apmierinātas devāmies mājup ceļā.
Nesamie dažreiz gadījās diezgan smagi. Ceļš uz mājām nemaz nebija tik īss. Mājās sūdzējāmies, ka mums grūti nest. Tēvs pamācīja, ka sainītim apkārt apšūtai aukliņai cauri vajagot izmaukt kociņu, tad paņemto to katrai savā pusē, būšot vieglāk nest. Skaistas, saulainas dienas priekšpusdienā mūs sūtīja atnest siļķes. Priecīgas devāmies ceļā, nemaz nenojauzdams, kas mūs sagaida. Siļķes tika iepakotas parastā iepakojuma papīrā. Drīzi vien sajutām, ka aukliņa briesmīgi griezās rokās. Paka kļuvusi nepatīkama un mitra, smērēja mūsu skaistās kleitiņas. Atcerējāmies tēva doto padomu. Sadabūjām krietni pagaru koku aizlikām aiz auklas cilpām un nu tā lieta gāja pavisam citādāk - labāk. Priecādamies par savu attapību, soļojām tālāk. Nu tiešām bija viegli nest un jo tālāk, jo vieglāk. Atskatījāmies, ak šausmas. Ietinamā papīrā izplīsis caurums un siļķes pa to kritušas laukā, tāpēc mums palicis vieglāk un vieglāk. Paskrējām atpakaļ, salasījām izbirušās. Nolikām nelaimīgās siļķes kaudzē zemē. Ko darīt? Siļķes mājās jādabū. Nevar taču atstāt uz ceļa. Uzmaukušas savas skaistās somas uz elkoņiem, ķērāmies pie darba. Saņēmām siļķu, cik nu katra spējām rokās un stiepām kādu gabaliņu. Nolikām tās zālītē. Gājām atpakaļ, sastiepām pārējās un nolikām blakus visas kaudzītē - Tā bez gala. Palēnām noraudājušās virzījāmies uz priekšu. Siļķu diezgan daudz, laiks gāja ātri. Gludenās astes šļuka laukā no mazajām rokām. Cīnījāmies varonīgi, kā nu varēdamas. Par skaistajām rozā kleitām vairs laika nebija domāt. Galvenais kā dabūt siļķes mājās? Bija pagājis pusdienas laiks. Māmuļa sākusi satraukties, kas noticis ar bērniem? Zvanījusi uz veikalu, bērni izgājuši jau sen. - Beidzot māmuļa pamana savas skaistules iznākot no meža takas. Ak, tu palaidnes, iet, iet noliecās, iet atpakaļ, atkal noliecās. Un tā bez gala. Nu kā tad, lasa akmentiņus. Vai puķes, kas viņām daļa, ka mājās visi satraukušies par bērniem. Pretim atnāca tēvs. Redzēdams mūsu
postu, aizsūtīja mūs pēc groziņa. Tad mūsu siļķes laimīgas nokļuva mājās. Kādas tās izskatījās un kādas mēs pašas, var tikai padomāt.
Aiz "Kokiņiem" tālāk ēnainas gatves galā stāvēja "Veckokiņu" mājas. Šīs mājas vēl tagad tur redzamas, tikai tās saimnieki mainījušies. Toreiz tur dzīvoja divas vecas sievietes, saimnieces, vai arī saimniece ar savu prātā pajukušo māsu. Arī viņām garām nepagāja ceļojums uz plašo Krievzemi. Saimniece Ottīlija prata šūt apģērbus un mēs tur kopīgi ar mammu gājām uzšūt jaunas kleitas visām "dāmām", lielāko tiesu no mājās austās vadmalas.
Šeit bija vecas, zemas, krēslainas istabas ar ceriņu vai jasmīnu krūmu noēnotiem logiem. Vienīgi interesanti bija daudzie modes žurnāli, kurus tad šķirstījām izvēloties modeļus.
Garāks ceļš iznāca uz "Roperbeķiem" pēc sviesta. Toreiz tur veda nodot pienu un turpat varējām saņemt sviestu un krējumu, ja saimniecībā ievajadzējās. Tur arī gājām tikai mēs abas ar Laumu. Brālis bija vēl pārāk mazs un šais gājienos vēl nepiedalījās. Mums iedeva groziņu, kur ielikt 2 kg. sviestu. Pa pļavmalas taciņu, gar pagastmāju cauri mežam to nesām mājās. Bija skaists vasaras rīts. Kārtējo reizi gājām pēc sviesta. Mājupceļā nonākušas līdz "Vējkroga" mājas laukiem pamanījām, ka ļaudis iznākuši sienu grābt, tieši pie taciņas, kur garām jāiet mums. Mājās mācīja, ka garām ejot cilvēki jāsveicina, it sevišķi pazīstami kaimiņi. Šos cilvēkus mēs pazinām, tā tad noteikti jāsveicina. Nekādi nevarējām izdomāt, kas īsti šajā gadījumā jāsaka. Kājas ņipri nesa tuvāk šiem cilvēkiem, bet galvā tāds juceklis. Ko darīt, ko teikt? Apsēžamies taciņas malā, lai šo lietu tā pamatīgi apspriestu. Sēžam, sēžam nekādi nevaram vienoties. Ar labdienu it kā būtu par maz. Viņi tak nenāk neviens pretim, bet strādā ceļmalā. Tādos gadījumos saka ko citu, bet ko īsti? - "Dievs svētī!" vai "Dievspalīdz!" - Gudrojām gan šā gan tā. Karstajā saulē sviests groziņā kūst tik ātri. Jāceļās vien un jāiet bija, neko darīt. Beidzot
Atšifrēt tekstu
Atslēgvārdi
AtšifrētIzvēlies cituBiežāk uzdotie jautājumi

Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lapas lietojamību un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai lulfmi.lv digitālajos resursos. Uzzināt vairāk.

Tēzaurs